Es pa vidu stāvu Daugavā
Tilta abi gali pazūd miglā - pelēkā.
Rīgas torņu gaiļi tajā tinušies
Zaķu salas tornis paslēpies,
Vanšu tilta smailē mākonis
Kāds aizķēries.
Bet Gaismas pils kā kalns,
Ar virsotni, kas sniedzas debešos.
Viss, it viss ir miglā.
Arī es.

kāds vieglu roku,
iemērcis otu 
baltajā krāsā, 
zīmē debesīs 
mākoņu gleznas

triepieniem ašiem
top abstraktā māksla
ko nožāvē garām
skrienošais vējš

es ilgi lūkojos
mākoņu gleznās
un to vieglumu
savās acīs
saglabāt vēlos...

noķēru aiz astes
to mirkli, kad smaids
lūpu kaktiņos mīt
un piesēju vējā,
lai neaizbēg,lai plivinās
un pa vējam lidinās.
tepat, manu acu priekšā.
iegravēju ledū
plānajā, kas pār
peļķēm pārvilcies,
lai neaizbēg,
lai saulē mirdz
lai ir tepat,ar mani
rudenī...
noslēpu lapu kaudzē
lai čabinās, lai ietinās
lapās krāsainās
tas mirklis,aiz astes
ko noķēru./09.11.2010./

upe viņus nesa līgani un viegli...nedaudz pulsējot, pilsētas uguņos ņirbot...tā bija laipna un labvēlīga, un tikai sēžot mazajā laiviņā, upes vidū, viņa aptvēra, cik tā ir liela - UPE.
 ...un tad vēl bija ceļš cauri sirreālajiem tuneļiem, kur viņu pārņēma sajūtas, ka iepeld no vienas pasaules otrā, lai pēc brīža atgrieztos.
 Putni, vardes, smaržas, pilsētas klusums un pilsētas troksnis, krāsainā strūklaka, gaismas no tiltiem ūdenī....tas viss, un vēl daudz kas  bija, bet pāri visam tāda pasakaini viegla sajūta....
Esmu laimīga, ka tagad zinu arī šo viegluma sajūtu, kas paceļ pussolīti augšup virs ikdienas.

Man tikai vienu vajag,
 tikai mazuliet,
 lai migla izklīst,
 dūmaka,
 lai zūd,
 lai saule
 ceļu preti
 zemei rod...

joprojām es gaidu
ik vakaru,
pat tad, kad zinu
- nebūsi,
kā solījumu pildot.
te un tieši šai mirklī,
 - mīlot.

 Man pilna sauja mazām mazītiņām papīra sirdīm. Dīvaini, bet šovakar  tās mani silda... sēžu, skatos, pārberu no saujas saujā, mazos zeltainos papīra gabaliņus un, sajūtu ko netveramu, liegu man pieskaramies. Tādu kā apjausmu, ne līdz galam vēl skaidru. Bet gaišu, gaišu kā Piena ceļu vasaras debesīs. Kā vasaras nakti - gaišu, reibinošu un daudzsološu...

 Mazās sirsniņas mani noķērušas savā varā, un es kā Kajs Sniega karalienes pilī, lieku no tiem vārdu -MĪLESTĪBA.

Caur porām, šūnām 
caur matu galiņiem, 
no acīm mirdzošām 
pasaulē dodas 
mans prieks.
mazdrusciņ palēkdamies,
dziesmiņu dungodams 
un visiem pa kripatai 
acu mirdzumu dalīdams.
aiziet mans prieks. 
pasauli apgājis 
devis un dalījies, 
dāvinājis, 
vēl lielāks tapis,
pie manis atgriežas 
mans prieks.

Turēties.

pie cerības

trauslās un stiprās.
turēties 
pie tās domas -
Tu man esi,
Es Tev esmu.
turēties pie
debess
un saules,
pie vēja

un lietus.
Turēties

pie -  mīlu Tevi. 

Es turos. 

man pietrūkst Tevis
mana narkotika
mans prieks

mans cukurs

un mans sāls....

lūpām saskarties
skūpstā ilgā,

 pirkstiem satikties,

glāstā samtainā,
elpot vienā elpā -
sajūtās uz brīdi

aizmirsties.

un, tad - atgriezties
atvērt acis,
ieraudzīt tavējās,

un vēlreiz pazust
tai mīļumā.....

šovakar noķer

un vaļā nelaid

tāpat kā 

citudien

savu domu 

tīklā.

ieaud tai 

mīļuma

pavedienā

satin maiguma

kamolā

iesien mezglā

mani...

04/07/11

vakars noķēris mani 

skumju tīklā

tādā smalkā 

kā zirnekļa austā

mazliet mirdzošā

rasas pērlēm 

rotātā ...

tomēr tīklā.

izpin mani

no tā...

Tu to vari.

izpin no skumjām ārā...

03/07/2011.

pilienā rasas
sauli redzēju
spoži mirdzošu
 mazu mazītiņu
garāmejot
notraucu rasu
sabira saule
zālē un ziedos
nu es pa sauli
eju.
mirdzošām pēdām.

Pasaule, redzi - laimīga, es esmu laimīga!!! paskaties manās acīs un redzi -tās mirdz , tās atstaro sauli un to prieku, ko jūt mana sirds. :)

man šķiet,
es tevi izdomāju-
uzzīmēju acīs smaidu
un arī bedrīti to zodā
un matu cirtu nedaudz spītīgo
jo vairāk domāju,
es pārliecinos -
es tiešām izdomāju to.
un tad vēl vēstules,
tās arī izdomāju es
tos visus vārdus,
pateiktos
un arī noklusētos
izdomāju es.

un, nu, Tu-
izdomātais
klusē.

asaras

tās asaras ir 

tik sāļas...

par daudz

par daudz 

es sev saku

bet tās rit

pār vaigiem 

un sakrājas lūpās 

sāļas, bet 

es nolaizu tās

un ļauju, lai rit

lai nepaliek manī.

tikai, nu jau par daudz

par daudz sāļas asaras rit...

tavas rokas pie manām rokām
manas lūpas pie tavējām
saskaras augumi
iekārē trīsot....

[vai vari ātrāk to krūšturi
attaisīt?]

tavas rokas uz manām krūtīm
manas ...es nezinu kur ir manējās
es esmu pazudusi
tai vētrā, kura pāri mani skrēja

manas rokas uz taviem gurniem
tavas tepat,manā tuvumā
vilnis ceļ augstāk
nes tālāk
un tālāk
tik tālu ka varētu aizlidot....

un tad atkal lūpas
un rokas un pirksti
un krūtis
saskaras noglāsta
pavedina
mati kutina
nedaudz
tev slīdot pār mani
bet zemāk
ķnud nemiers
alkst sajust
saņemt, atdot
piepildīt...

vilnis pēc viļņa pāri veļas
uznes augšā un tur putu galotnē..
vairs nav tavas rokas un lūpas
nav mani gurni un krūtis
nav mūsu pirksti, nav nekā -
esam vētraina jūra mēs...


un tad lēnām viss norimst.
tāds piepildīts miers
vien elpa turpina brīdi vēl skriet....
.

mulsi smaidi
mirdzošas acis,
saskaras lūpas
kā taustoties
skūpstā
sirds sitas
straujāk un
straujāk
un straujāk...
rimsties
neprātīgā,
klusi prāts čukst,
bet pirksti
pieskaras
izpētot nezināmo,
un sirds atkal
straujāk un
straujāk sit...

es gribu iemīlēties

tā pa īstam

līdz asarām

līdz kaulam

dziļi

lai viss 

uz pasaules ir

nesvarigs

un svarīgs 

reizē

es gribu iemīlēties

tā,lai katrā

 asinvadā

mīlestība vien....

uz riņķi mani skrien,

es gribu iemīlēties

tā , lai sajustu

līdz šūnai pēdējai

cik ļoti ...

iemīlēties sāpīgi 

un skaisti ir....