es klīstu pa      pilsētas ielām         

un lēni ielu      

laternu gaismā           

viegli griezdamies 

dejā                                      
pār mani krīt         

mirdzošs sniegs,                

uz matiem  

uz vaigiem           

aiz apkakles,  

un man nemaz                             

nesalst.                  

ir prieks. 

nezin no kurienes        

manī kopā                                 

ar kūstošo sniegu        
deguna gala

ielīst siltums                             

un mazliet nedrošs         

bet - prieks.                                   

tā tukšuma sajūta-
kad dvēselē vēji
tik pēdas dzen,
tā sāp.
asi un sveloši sāp.
sāļajām
asarām sāpi
nodzēst mēģinu-
nesanāk,
tā vēl košāk gail,
un man tādā brīdī
par sevi mazliet ir bail...