Par mums

2011.gada februāris.
Kurš kuru atrada un ieraudzīja?
Kurš ir Princis un kurš Lapsa, un kurš īsti ir Mednieks un kurš medījums?
Bet,sākās viss tā....
Dzīve bija apmetusi kūleni un es sekojot savai izvēlei, biju viena ar saviem bērniem. Kādu laiku tā var, pat vajag. Es, būdama fatāliste, domāju, ja liktenis tā ir man lēmis, lai notiek. Bet liktenis acīmredzot tomēr bija lēmis savādāk. 
Būdama klusa un kautrīga, vairāk klusētāja kā runātāja, kā vienīgo iespēju komunicēt ar citiem izvēlējos virtuālo komunikāciju. Un iepazīties ar šīs komunikācijas palīdzību - protams iepazīšanās portālā. Kādu laiku jau tajā biju, gan klātienē, gan tikai sarunās, satiku daudz jaukus un interesantus cilvēkus, un protams, mēģināju iepazīties ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Neveiksmīgi, ik pa laikam jautājot sev - vai tiešām manas prasības ir pārāk augstas?  Bija klusuma periodi, bija interesantas vēstules, bija vienkārši rakstīšana rakstīšanas pēc - laiku aizpildot. 
2010. gada nogale man bija drūma.  Apkārtējie gan neko daudz nenojauta, laikam veiksmīgi slēpu un maskējos, bet vakari un naktis bija smagas, tāds depresīvs stāvoklis. 
Un tad uzradās pāris interesanti vēstuļu rakstītāji, tomēr...kaut kas pietrūka. Nebija dzirksteles. Nebija sajūtas, ka IR. Kāds  aicināja iet uz Valsts Mākslas Muzeju, uz kafejnīcu, uz slidotavu, bet tālāk par aicinājumiem netika. Cits neaicināja, bet rakstīja interesantas vēstules, nedaudz mistiskas, līdz pazuda un nerakstīja vispār ....,  pa vidu bija arī  kāds aplam neveiksmīgs randiņš.
Dažas sarakstes turpinājās. Puisis, kurš tikai vārdos aicināja tikties, rakstīja vēstules, garākas un īsākas, es atbildēju, sākām arī sazvanīties, telefona sarunas bija garas un reizēm fonā varēja dzirdēt kāda smieklus, komentārus. Kad jautāju - tika teikts - tas ir mans draugs, kurš pagaidām, kamēr risina savu dzīves situāciju, dzīvo pie manis.
Kādā no janvāra pēdējām dienām es publicēja vairākus savus dzejoļus portālā ‘’draugiem. lv’’, sadaļā Parunāsim. Gribējās iegūt kādu vērtējumu no malas, no svešiem cilvēkiem.  Saņēmu daudz komentārus, vēstules, atzinīgus vārdus.

1. februārī  es saņēmu uzaicinājumu draudzēties no kāda Vīrieša, kurš teicās lasījis  manu blogu. Esot ļoti paticis, aizķēris, izteica arī kritiku. Rakstīja, arī, ka bildes patīk, ka  esmu simpātiska - es teiktu- diezgan atklāti flirtēja. Sarakste attīstījās ļoti strauji un interesanti.
 Te bija tā sajūta -IR. Es nevarēju sagaidīt, kad darbā tikšu pie datora, lai redzētu vai nav kāda vēstule. Un lielākoties, vienmēr bija. Vīrietis aicināja  satikties, bet tā nedēļa man bija ļoti aizpildīta (tā ar mani līdz tam nebija gadījies), vienā vakarā bija darbā dežūra, nākamajā paredzēts doties uz baseinu,  piektdienā beidzot slidot ar puisi no iepazīšanās portāla, tad draudzenes dzimšanas diena, un visbeidzot, man pašai vārda diena.
Vienvārdsakot, izskatījos kā ļoti aizņemta sieviete. Vīrietis neatlaidīgi aicināja tikties, kaut vai pēc baseina, un es pat vienā vēstulē rakstīju tā - ''nu klau, ja tik ļoti gribi satikt,  vai tiešām nevari drusku paciesties? ''.
Trīs dienas notika intensīva sarakste. Ceturtdienas vakarā baseina apmeklējums pēkšņi  tika atcelts, un es devu ziņu, ka, ja nu tik ļoti vēlas satikt, tad ir iespēja. Noskaņojums gan man tajā vakarā bija ļoti nelāgs, dažādu likstu dēļ. Un, kad no darba mājās, nākot Vīrietis piezvanija, lai norunātu satikšanos, es esot izklausījusies tik nīgra, ka viņš pat uz mirkli pārdomāja, vai ir vērts tikties.
Laika bija maz -viena stunda pēc garas un grūtas dienas. Tomēr izmazgāti mati unn krūze kafijas dara savu. Sapucējos.
  Vīrietis atbrauca pie manis, uzdāvināja 3 skaistas rozes un mēs devāmies uz mazu jauku kafejnīcu. Pārvarējām sākuma mulsumu un sākām sarunāties. Tad, tad viņš pateica kaut ko, no kā es apjuku. Vinš esot bijis tas, kurš drauga dzīvoklī uz laiku dzīvoja, kura smieklus un komentārus es fonā dzirdēja, kad runāju pa telefonu ar to puisi,  kurš aicināja slidot. Vīrietim esot rādītas bildes, sakot- ''redzi, ar kādu smuku meiteni es sarakstos'', brīdī, kad viņš ieraudzījis bildes, kad lasījis blogu, viņam  esot bijis skaidrs, man viņa jāsatiek. Jāsatiek, pirms satiek kāds cits. Tāpēc arī bijis tik neatlaidīgs.
 Trīs ar pus stundas aizskrēja ātri, runājamā bija daudz, mēs atradām daudz kopīga, noskaidrojām, ka  kādu laiku viens otram esam garām staigājuši, nenojaušot par otra esamību (esam dzīvojuši pavisam netālu, bet bērni mācījušies vienā skolā).
Kafejnīcu slēdza ciet, bet mēs turpinājām vakaru pastaigā pa Vecrīgu. Vakaru, kurš beidzās 2 naktī, atvadoties diviem apjukušiem cilvēkiem, kuri mēģināja salikt domas un emocijas plauktiņos
Nākamjā dienā man bija sarunāts iet uz slidotavu. Es aizbrauca, bet sapratu, ka gaida, kad tā stunda slidotavā beigsies.Es tur atrados tikai fiziski. Vīrietis savukārt bija nervozējis, domādams, un ja nu viņai iepatīkas otrs? 
Bet nē. Es jau bija izvēlējusies iepriekšējā vakarā.
 Nu...un tad bij saruna pa telefonu gandrīz visu nakti, pa jokam pasūtīto brokastu maizīšu atvešana sestdienas vēlajām brokastīm, ciemošanās pie draugiem, satikšanās vārda dienā, satikšanās katru vakaru, iepazīšanās ar maniem bēriem, garas garas sarunas, vēlme uzzināt vairāk, vairāk un vairāk...nedēļa kopā. Ļoti, ļoti daudz kopā, cik vien ikdiena atļāva, jo pēc desmit dienām viņš devās strādāt ārpus Latvijas.

 Ir tāda sajūta, ka mēs esam pazīstami sen sen. Tikai kādu brīdi neesam bijuši kopā. Un tagad atkal esam.
Tā tas viss sākās. Un joprojām turpinās. Arī šobrīd 2014.gada novembrī, kad man pirkstā ir saderināšaās gredzens.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru