noķēru aiz astes
to mirkli, kad smaids
lūpu kaktiņos mīt
un piesēju vējā,
lai neaizbēg,lai plivinās
un pa vējam lidinās.
tepat, manu acu priekšā.
iegravēju ledū
plānajā, kas pār
peļķēm pārvilcies,
lai neaizbēg,
lai saulē mirdz
lai ir tepat,ar mani
rudenī...
noslēpu lapu kaudzē
lai čabinās, lai ietinās
lapās krāsainās
tas mirklis,aiz astes
ko noķēru./09.11.2010./