upe viņus nesa līgani un viegli...nedaudz pulsējot, pilsētas uguņos ņirbot...tā bija laipna un labvēlīga, un tikai sēžot mazajā laiviņā, upes vidū, viņa aptvēra, cik tā ir liela - UPE.
 ...un tad vēl bija ceļš cauri sirreālajiem tuneļiem, kur viņu pārņēma sajūtas, ka iepeld no vienas pasaules otrā, lai pēc brīža atgrieztos.
 Putni, vardes, smaržas, pilsētas klusums un pilsētas troksnis, krāsainā strūklaka, gaismas no tiltiem ūdenī....tas viss, un vēl daudz kas  bija, bet pāri visam tāda pasakaini viegla sajūta....
Esmu laimīga, ka tagad zinu arī šo viegluma sajūtu, kas paceļ pussolīti augšup virs ikdienas.