sestdiena, 2010. gada 23. oktobris

Peļķēs dzelteni lapu  
                  kuģi peld.                                          
                         lēni un apdomīgi.  
                                        Tie nesasniegs jūru,                                                                                          
                                                         tiem liktenis tāds,          
                                                                          kuģot peļķēs
                                                                                     un nesapņot,
                                                                                             par nesasniedzamām  tālēm.                                                                                                            
es nezināju,  
ka tā var būt, 
ka rudens pelēkā
lietainā dienā,  
lietus man smaidīt liks. 
un tas nav tā , 
kā pirms gada, 
kad iemīlējusies biju, 
kad smaidīju  
vienkārši no nekā. 
kad vienkārši 
-laimīga biju. 
šodien gāju 
pa peļķēm - 
tajās spoguļojos,
un ļāvu  
lai mati salīst, 
lai sprogojas 
sīkās sprogās.  
upes krastā stāvēju,
un vējā klausījos 
sevī iekšēji  
gavilējot. 
par dzīvi,  
par to,
ka es - 
dzīvoju.

svētdiena, 2010. gada 17. oktobris

Nakts. 
spožas ugunis  
pilsētas ielās 
es klīstu  
starp tām  
sevi meklējot... 
bet neatrodu, 
jo te -  
manis nav. 
ja nesaltu  
vējā asajā 
un nebūtu  
es tik 
viena  
visu nakti  
varētu es  
tā klīst  
meklējot 
sevī sevi...