Peļķēs dzelteni lapu
kuģi peld.
lēni un apdomīgi.
Tie nesasniegs jūru,
tiem liktenis tāds,
kuģot peļķēs
un nesapņot,
par nesasniedzamām tālēm.
sestdiena, 2010. gada 23. oktobris
es nezināju,
ka tā var būt,
ka rudens pelēkā
lietainā dienā,
lietus man smaidīt liks.
un tas nav tā ,
kā pirms gada,
kad iemīlējusies biju,
kad smaidīju
vienkārši no nekā.
kad vienkārši
-laimīga biju.
šodien gāju
pa peļķēm -
tajās spoguļojos,
un ļāvu
lai mati salīst,
lai sprogojas
sīkās sprogās.
upes krastā stāvēju,
un vējā klausījos
sevī iekšēji
gavilējot.
par dzīvi,
par to,
ka es -
dzīvoju.
ka tā var būt,
ka rudens pelēkā
lietainā dienā,
lietus man smaidīt liks.
un tas nav tā ,
kā pirms gada,
kad iemīlējusies biju,
kad smaidīju
vienkārši no nekā.
kad vienkārši
-laimīga biju.
šodien gāju
pa peļķēm -
tajās spoguļojos,
un ļāvu
lai mati salīst,
lai sprogojas
sīkās sprogās.
upes krastā stāvēju,
un vējā klausījos
sevī iekšēji
gavilējot.
par dzīvi,
par to,
ka es -
dzīvoju.
Abonēt:
Ziņas (Atom)